Vairāki KGB dezertieri jau pirms vairākām desmitgadēm brīdināja par to, kas tagad notiek, bet viņi netika uztverti pietiekoši nopietni. Luņevs, Goļicins un Bezmenovs apgalvoja, ka Maskavas ilgtermiņa mērķis bija izpludināt ideoloģiskās robežas Rietumos, iefiltrēties institūcijās un virzīt Rietumu valdības un NVO uz pozīcijām, kas vājinātu NATO no iekšienes.
Mērķis - ASV apšauba savas alianses un pakāpeniski virzās uz izolāciju, kas būtu izdevīgi Krievijai (un Ķīnai).
Goļicins brīdināja, ka padomju plāns bija manipulēt ar Rietumu politiskajām un kultūras institūcijām, izmantojot fondus, miera kustības un kreisi noskaņotas NVO (piemēram, Open Society Foundations). Viņa doma bija - ja Rietumu valdību ideoloģisko nostāju izdotos pietiekami mainīt, NATO sabruktu pats no sevis “bez neviena Maskavas šāviena”.
Staņislavs Luņevs to aprakstīja operacionālā līmenī. Viņš 1998. gadā liecināja ASV Kongresā, ka Maskava īpaši koncentrējās uz ietekmi Rietumu medijos, akadēmiskajā vidē, politiskajās partijās un pilsoniskajā sabiedrībā. Mērķis bija vājināt transatlantisko vienotību, veicināt pret NATO vērstus naratīvus un panākt, ka ASV savus sabiedrotos uztver kā neuzticamus vai pat naidīgus.
Bezmenovs to pašu skaidroja kultūras un ideoloģiskajā līmenī. Stratēģija bija pārdefinēt Rietumu institūcijas un vērtības līdz tādam līmenim, ka tās vairs nespētu sevi aizstāvēt, padarot Rietumus ievainojamus.
Luņevs to formulēja vēl tiešāk. Viņš teica, ka plāns bija sadrumstalot Rietumu aliansi līdz brīdim, kad ASV paliek viena pati, izolēta, un tad Krievija var pielietot “vienu saspiestu dūri” (Krievija + Ķīna + Kuba + Irāna pret ASV), nevis stāties pretī Rietumu demokrātiju koalīcijai. Savā liecībā viņš uzsvēra, ka Kremlis uzskatīja - ASV var sakaut tikai tad, ja tā ir ģeopolitiski, kulturāli un psiholoģiski izolēta.
Tāpēc ir tik svarīgi lasīt KGB dezertieru liecības un publicētos materiālus. Tas, ko viņi aprakstīja, notiek tieši tagad.