1939.gada 31. augustā nacistiskās Vācijas SS vienību karavīri, pārģērbušies par poļu karavīriem, uzbruka Gleivicas radiostacijai, kas atradās toreizējā Vācijas pierobežas pilsētā. Viņi pārraidīja īsu paziņojumu, atstāja nogalināto līķus un radīja Hitleram ieganstu iebrukt Polijā. Tā paša gada novembrī līdzīgu provokāciju pret Somiju īstenoja arī Padomju Savienība.
Mūsdienās līdzīgs scenārijs varētu paredzēt, ka krievija inscenē Ukrainas dronu uzbrukumu Karaļauču objektiem, it kā tie būtu palaisti no Polijas vai Baltijas valstīm. Kremļa rīcībā būtu pietiekami daudz iespēju šādu provokāciju sarīkot, piemēram, nolīgstot ukraiņu algotņus. Pēc tam Maskava apsūdzētu savas NATO kaimiņvalstis šo uzbrukumu veicināšanā un pieprasītu atbildes pasākumus – izmeklēšanu, kriminālvajāšanu, kompensācijas un citus soļus.
Ja šāda diplomātiskā šantāža tiktu noraidīta, krievija vispirms draudētu, bet pēc tam veiktu atriebības triecienu NATO teritorijā. Visticamāk, tas būtu simbolisks uzbrukums, kurā neviens netiktu nogalināts vai ievainots. Taču kas notiktu pēc tam?
Iedomājieties, ka esat Polijas premjerministrs. Ja jūs nereaģētu, tiktu radīts bīstams precedents. Taču vai NATO sabiedrotie jūs atbalstītu, ja izlemtu dot prettriecienu? Visticamāk, nē. Kamēr sabiedrotie strīdētos savā starpā, krievija ar minimālu risku un izmaksām būtu graujoši atklājusi NATO iekšējās domstarpības.
Lielbritānija šobrīd ir īpaši vājš posms – ne tikai tāpēc, ka gadiem ilgi novājinātie bruņotie spēki spēj maz palīdzēt sabiedrotajiem, bet arī tāpēc, ka sabiedrība kļuvusi viegli ietekmējama un tai trūkst stingras pārliecības. Jaunās domnīcas UK Extremism and Democratic Resilience Centre ziņojumā Britain under Strain secināts, ka ceturtā daļa britu ir tik ļoti vīlušies savā valstī, ka konflikta gadījumā pat varētu atbalstīt krieviju vai Irānu. Savukārt Ipsos aptauja liecina, ka 48% iedzīvotāju nekādos apstākļos nebūtu gatavi ņemt rokās ieročus.
Kā reaģētu sašķelta un atsvešināta sabiedrība, ja krievijas uzbrukums – kiberuzbrukums, sprādzieni, dronu uzbrukumi vai saindēšana, jo iespējas ir gandrīz neierobežotas, – prasītu daudz cilvēku dzīvību? Vai sabiedrība pieprasītu stingru atbildi, pat ja tas nozīmētu lielāku risku? Vai arī tā prasītu politiķiem izraut valsti no visām Eiropas saistībām, cerot nākotnē dzīvot mierīgāku dzīvi?
Šī apjukuma un bailīguma saknes meklējamas gadiem ilgā maldināšanā. Daudzie krievijas uzbrukumi cilvēkiem un infrastruktūrai Lielbritānijā ir tikuši noklusēti, noniecināti vai pasniegti kā atsevišķi incidenti. Nespēja pienācīgi izmeklēt vairāk nekā desmit Kremļa kritiķu slepkavības Lielbritānijā un citviet pēdējo divdesmit gadu laikā pamudināja britu izmeklējošo žurnālisti Heidiju Bleiku sarakstīt uz dokumentāliem avotiem balstīto grāmatu From Russia with Blood. Kopš tās iznākšanas 2019. gadā būtiskas pārmaiņas nav notikušas.
Šo rakstu rakstu no NATO samita Ankarā, kur kuluāros aktīvi tiek apspriests, kā attīstās un pastiprinās krievijas izmantotās metodes un kas būtu jādara, lai stiprinātu mūsu aizsardzību un atturēšanas spējas. Taču oficiālajās diskusijās šī tēma vispār nav pieminēta, galvenokārt tāpēc, ka pastāv bažas nokaitināt prezidentu Donaldu Trampu. Viņš uzskata, ka jebkādas diskusijas par krievijas netīrajām metodēm met ēnu uz viņa uzvaru 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās.
Valsts organizēts haoss, kaitniecība un psiholoģiskās manipulācijas ir grūti definējamas darbības, kas formāli nesasniedz bruņota konflikta slieksni. Tomēr arī tas ir karš. Un šajā karā mēs pašlaik zaudējam.
My column today based on Nato summit in Ankara