Elīna Kārkla:
Šodien, klausoties emocionālās uzrunas Saeimā saistībā ar Stambulas konvencijas denonsēšanu, neviļus pie sevis domāju, kā tas nākas, ka esmu piedzīvojusi vardarbību ģimenē (patēvs sita mammu un mamma sita mani), un tomēr neatbalstu Stambulas konvenciju, jo saprotu gan kā sociālā darba speciāliste, gan kā sieviete, ka Stambulas konvencija ilgtermiņā nodarīs lielāku kaitējumu sievietēm un meitenēm.
Kā es to zinu? Man šovasar divas nedēļas bija jādzīvo blakus vīrietim, kurš identificējas kā sieviete, jo viņam atbilstoši sociālā dzimuma koncepcijai bija visas tiesības atrasties starp sievietēm. Vai man tas bija patīkami? Nē! Vai izjutu līdzjūtību pret šo apmaldījušos cilvēku? Jā! Bet līdzjūtība nav iemesls, lai sev darītu pāri.
Kā sociālā darba speciālists redzu, ka Stambulas konvencijas izstrādē piedalījās radikāli feministiskas organizācijas, un ka vienīgo vardarbības cēloni konvencija nosaka nevienlīdzīgu varas sadalījumu starp vīriešiem un sievietēm. Lai gan vardarbības cēloņu kopums ir ārkārtīgi plašs un daudzslāņains.
Šis balsojums ir par Eiropas Padomes, nevis Eiropas Savienības dokumentu. Šis balsojums ir par nekvalitatīvu un šauri ideoloģizētu Eiropas Padomes dokumentu, nevis par dalību kādā valstu klubiņā.
Latvija ir un paliek Eiropas Savienībā. Un Eiropas Savienībā joprojām ir spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes 14.05.2024. Direktīva (ES) 2024/1385 par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu.
Juridiskajā un cilvēciskajā attieksmē pret vardarbības jautājumu mums ir krietni jāpaceļ kvalitātes latiņa, nevis jānolaižas līdz t.s. šķiru cīņai starp dzimumiem.
"Kā sociālā darba speciāliste, gan kā sieviete [apzinos], ka Stambulas konvencija ilgtermiņā nodarīs lielāku kaitējumu […]. Kā es to zinu? Man šovasar divas nedēļas bija jādzīvo blakus vīrietim, kurš identificējas kā sieviete […]"