Fizkultūrieša gudrošanās: Esam tādi, kādi esam
Vakardien tviteriksā pamanīju vienu infografiku, kurā bija redzams, ka Latvijā regulāri sportojot 39% cilvēku. Vai es tam noticēju? Nē. Es vnk esmu riebīgs čalis, kurš ne tikai pats redz, kas notiek apkārt, bet arī ik pa laikam paskatās dažādu statistiku.
Ko tā rāda? Vienota un viennozīmīga slēdziena par šo jautājumu nav, jo dažādi pētītāji izmanto dažādus formulējumus, metodes un, kā rezultātā, arī iegūst dažādas atziņas.
- Pēc Pasaules veselības organizācijas (WHO) datiem, vecuma grupā 15-64 pietiekoša fiziskā aktivitāte ir 13% iedzīvotāju.
- Latvijas Veselības un Fitnesa asociācija (LVFA) norāda, ka tikai 9% iedzīvotāju regulāri nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm.
- Bērnu un jauniešu vidē šis procents ir labāks, taču arī, n3 vairāk kā 25%.
Kāds var atsaukties uz Eiropas komisijas pētījumu, kur minēts, ka līdz pat 80% cilvēku Latvijā "sasniedz fiziskās aktivitātes rekomendācijas", taču te svarīgs ir cits moments – vienā gadījumā mēs runājam par treniņu, citā – faktiski par prastu nesēdēšanu/negulēšanu.
Šeit ir vēl viens moments, kas vakar kārtējo reizi parādījās, proti, pie šādiem ierakstiem bieži vien sākas filosofēšana – a, kas tad tā fiziskā aktivitāte ir un ko nozīmē regulāra? Protams, neiztika arī bez jociņiem, no sērijas "Litrabols arī sports" un "Reizi gadā arī ir regularitāte".
Tad, lūk, te nav vietas lielai brīvdomībai, jo viss jau sen ir pateikts, t.i., kas ir un kas nav fiziskā aktivitāte. Ja to vienkāršo cilvēkam saprotamā, īsā formā:
- Pulss ir augstāks nekā miera stāvoklī
- Aktivitāte ir vismaz 10-30 minūtes ilga.
- Tai ir mērķis (tiešs vai pastarpināts) strādāt ar cilvēka fiziskajām un/vai mentālajām kvalitātēm.
- Tās atkārtojas aptuveni 3 reizes nedēļā, 3 mēnešu garumā.
Šī būtu tāda minimālā latiņa, lai runātu par sistemātiskām fiziskajām aktivitātēm. Vai ar to būtu gana? Varbūt, jo svarīga ir ne tikai forma, bet arī saturs. WHO šo arī jau labu laiku atpakaļ ir nokomentējusi, t.i., atbildējusi uz jautājumu, kāds ir ieteicamais fiziskās aktivitātes līmenis/saturs (līdzīgus ieteikumus sniedz arī citas organizācijas, t.i., tas ir tāds kā standarts, ko baigi neviens nemēģina apšaubīt):
- 150-300 minūtes mērenas fiziskās aktivitātes (piem., zone2 skrējiens) nedēļā
Vai
- 75-150 min augstas intensitātes fiziskās aktivitātes (piem., HIIT sprinti) nedēļā
Plus
- Vismaz 2 spēka treniņi (trenējot visas lielās muskuļu grupas) nedēļā.
Protams, to visu var kombinēt un pielāgot, arī treniņu skaitu, secību utml. mainīt, taču faktiski tas nozīmē, ka sevi plānveidīgi un ar mērķi ir jākustina katru dienu (pa stundai kādai). Un tie arī nav nekādi maksimumi, tas ir minimālais līmenis zem kura noslīdot būtiski pieaug dažādu slimošanas iespējamību riski.
Un, zina kā, te ir vērts apskatīties arī tās kaites, kuru iestāšanās riskus samazinātu regulāra fiziskā aktivitāte – sirds un asinsvadu slimības (Nr.1 nāves iemesls Latvijā, līdz pat 50% no visiem). 2. tipa diabēts, dažādas hroniskās vielmaiņas slimības, arī mentālā veselība var tikt ārstēta ar pietiekošu fizisko aktivitāti.
Papildus šim, vēl, kas būtu jāņem vērā, sportošana nav tikai sportošana, tā ir ieradumu maiņa – uzturs, kaitīgo ieradumu mazināšana utt. Īsāk sakot, tas efektu multiplicē.
Un tagad atgriežamies pie sākotnējā jautājuma – vai Latvijā cilvēki izpilda šīs fiziskās aktivitātes normas? Vai to izdara 39% iedzīvotāju? Šaubos. Ļoti šaubos.
Pirms iet nošaut ziņotāju, pievērsiet uzmanību – no sevis es esmu pierakstījis ļoti maz, tikai sausi fakti un vispārpieņemtās atziņas.
Esam tur, kur esam un tieši tāpēc arī tur esam.
UN TU? VAI TU IZPILDI MINIMĀLO FIZISKĀS AKTIVITĀTES NORMU?