❗️Meduza atkal raud: it kā Latvija “diskriminē” krievu žurnālistus, kuriem “nākas strādāt par šoferiem”. Un kāpēc mums būtu jāriskē ar savu drošību agresorvalsts pilsoņu ērtību dēļ?
🪼 Meduza 2026. gada 20. marta raksts ar virsrakstu “Nākas strādāt par šoferi” ir klasisks piemērs tam, kā krievijas opozīcijas žurnālistika, pat kritizējot putinu, turpina likt savas intereses augstāk par to valstu interesēm, kas viņus uzņēma pēc 2022. gada 24. februāra.
😳 Autori un viņu sarunu biedre Sabīne Sīle no Media Hub Riga apgalvo: Latvija bija galvenais centrs 290 krievu žurnālistiem un viņu ģimenēm, bet tagad kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas izsniegt jaunas vīzas un uzturēšanās atļaujas.
😠 Tonis ir aizvainots, gandrīz apsūdzīgs: “nākas strādāt par šoferi”, “politiskie lēmumi kļūst stingrāki kara dēļ”, “žurnālisti stratēģiski izdevīgi Latvijai” un tā tālāk.
🙄 Bet jautāsim pavisam vienkārši: kāpēc Latvijai vispār būtu jādomā par agresorvalsts pilsoņu problēmām, nevis par savu drošību?
Latvija ir NATO un ES pierobežas valsts. Mums ir kopīga robeža ar krieviju un baltkrieviju, mēs esam pārdzīvojuši 50 gadus ilgu padomju okupāciju, un tagad katru dienu saskaramies ar dažādiem hibrīdiem draudiem: kiberuzbrukumiem, spiegošanu, propagandu un mēģinājumiem destabilizēt demokrātisko iekārtu.
🚩 Meduza raksts atzīst, ka “katrs brauciens uz krieviju ir sarkans karogs”, bet tūlīt pat sūdzas, ka ierēdņi nesaprot žurnālistikas specifiku.
🤷🏻♂️ Atvainojiet, bet tā nav nesaprašana, bet gan reālisms. Žurnālists, kurš jebkurā brīdī var doties pie mammas uz maskavu vai ārstēties uz sanktpēterburgu, ir potenciāls sakaru kanāls ar krievijas specdienestiem.
Kas tas vispār par absurdu?
🤯 Viņi pārcēlās uz Rīgu, jo putina režīms gribēja viņus ieslodzīt cietumā vai nogalināt, bet tajā pašā laikā tie paši cilvēki ir gatavi mierīgi braukt uz krieviju pie radiniekiem?
Ak, jā, izrādās, viņiem psiholoģiski ir ļoti grūti bez šādas iespējas!
Es esmu vienkārši šokēts par šo bezkaunību!
⚠️ Pat ja starp 700 cilvēkiem, kam palīdzēja Media Hub Riga, ir “tikai viens vai divi spiegi” (kā saka Sīle) – Latvijai ir pilnīgas morālās un juridiskās tiesības teikt: “Paldies, bet mēs neriskēsim ar savu drošību.”
Tās valsts pilsoņiem, kura 2022. gada 24. februārī uzbruka Ukrainai un turpina nogalināt civiliedzīvotājus, nav tiesību prasīt no mums neierobežotu viesmīlību. Punkts.
🧐 Kāpēc latviešiem jāizjūt līdzjūtība nevis pret ukraiņiem, bet pret tiem, kuri nav darījuši pietiekami daudz, lai karš nesāktos?
Tā ir galvenā raksta ētiskā kļūda. Autori un viņu sarunu biedre vēlas, lai Latvijas sabiedrība izjustu līdzjūtību pret krievu žurnālistiem, kuri “bēga no cenzūras”.
📍Daudzi no šiem žurnālistiem gadiem ilgi strādāja krievijas medijos, kuri vai nu klusēja, vai maigi “kritizēja”, bet netraucēja kremlim gatavoties karam. Viņi neizdarīja pietiekami daudz, lai 2022. gadā ielās notiktu daudzmiljonu protesti.
Viņi galu galā nepārliecināja savus lasītājus masveidā sabotēt mobilizāciju. Un tagad viņi ir ieradušies Rīgā un kaut ko prasa no mums.
🤦🏻♂️ Starp citu, par ukraiņu ciešanām Meduza rakstā nav ne vārda. Neviena.
❌ Tā nav žurnālistika. Tā ir vainas novirzīšana. Latvija jau ir uzņēmusi tūkstošiem ukraiņu bēgļu. Mēs palīdzam Ukrainai ar ieročiem un naudu. Un pēc visa tā mums piedāvā par prioritāti izvirzīt krievijas pasu īpašnieku komfortu? Mēs nevaram palīdzēt visiem.
Latvija nav labdarības organizācija!
😬 Ministru kabineta 2026. gada janvāra lēmums nav “represijas”, bet gan normāla kara laika migrācijas politika.
Arī citas ES valstis pastiprina noteikumus attiecībā uz krieviem un baltkrieviem, un Latvija šajā jautājumā nav izņēmums.
Tomēr viņi ir pieraduši pieprasīt kaut ko īpašu tieši no mums.
❓ Cik ilgi mēs vēl pacietīsim šādas sūdzības no tiem, kuri nespēja parādīt efektīvus savas darbības rezultātus un apturēt karu Ukrainā?
📝 Lūdzu, rakstiet komentāros!