Patiesībā interesanta statistika, par kuru nebiju aizdomājies.
Par dzimstību un imigrāciju. Eurostat dati rāda, ka 2023. gadā Eiropas Savienībā vidēji gandrīz katrs ceturtais bērns (23%) piedzima mātei, kura nav dzimusi attiecīgajā ES dalībvalstī vai dzimusi ārpus ES.
Vislielākais pirmās paaudzes imigrantēm piedzimušais bērnu īpatsvars virs 60% ir Luksemburgā un Lihtenšteinā, kur pamatiedzīvotājiem piedzimušie bērni ir mazākumā. Šīm valstīm seko Šveice un Kipra, kur ārvalstniecēm dzimušo bērnu skaits ir virs 40%.
Vācijā, Austrijā, Beļģijā, Spānijā un Maltā imigrantēm dzimušo bērnu skaits pārsniedz 30%, bet Zviedrijā Norvēģijā, Francijā, Īrijā un Portugālē tas ir tuvu 30% robežai. Atsevišķās Eiropas valstīs pamatiedzīvotāju bērnu īpatsvars varētu būt vēl mazāks, jo tur imigranti jau dzīvo vairākās paaudzēs.
Latvijā situācija ir pretēja. 95% piedzimušo bērnu ir Latvijas iedzīvotāju bērni. Turklāt jāņem vērā, ka no visiem jaundzimušajiem 80% ir latvieši. Tik salīdzinoši neliels imigrantu bērnu skaits ir tikai dažās Eiropas valstīs.
Jāņem vērā, ka arī dzimstības rādītāji visās Eiropas valstīs ir zemi un tautas ataudze nenotiek. Nevienā Eiropas valstī (un arī attīstītajās valstīs, pat Indijā) summārais dzimstības koeficients vairs nesasniedz paaudžu nomaiņai minimāli nepieciešamos 2,0 – 2,2 bērnus uz vienu sievieti. Latvija šajā ziņā nav unikāla, nav ne sliktākā ne labākā situācijā, kā pārējās Eiropas valstis. Summārais dzimstības koeficients Latvijā nav ne zemākais, ne arī augstākais. Esam aptuveni pa vidu.
Mums patīk salīdzināties ar kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā. Tur dzimstības rādītāji 2023. gadā bija vēl zemāki. Tas gan nenozīmē, ka viss ir apmierinoši vai mums ar šo jāsamierinās. Ir jādara visu iespējamo un neiespējamo, lai mums, latviešiem vairāk dzimtu bērni, ģimenes būtu lielākas un stiprākas.
Sentiments par imigrācijas politiku ir izrādījies nepareizs un cerība, ka visi imigranti integrēsies bijusi naiva. Redzam, ka pat vairākās paaudzēs dzīvojoši indivīdi, neraugoties uz iegūto izglītību vai sasniegto labklājības līmeni, atklāti iestājas pret rietumu pasaules vērtībām vai pat veic teroraktus. Arī pienesums ekonomikai nav tāds, kāds cerēts. Iespējams, problēmas tikai saasināsies. Rietumeiropas valstu pieredze ar imigrāciju ir rūgts brīdinājums mums saglabāt un pilveidot stingru imigrācijas politiku un nekādā gadījumā nepieļaut nekontrolētu masveida imigrāciju. Vienlaikus tas ir atgādinājums pārstāt kaisīt pelnus sev uz galvas nevietā.