No kurienes radās Šlesera un Progresīvo elektorāts
Latvijas politiskajā ainavā ilgstoši valdīja uzskats par divu kopienu valsti, kurā vēlētāju nometnes ir stingri sadalītas un nemainīgas. Tomēr pēdējo Saeimas vēlēšanu cikli un jaunākie politiskie satricinājumi ir pierādījuši pretējo - elektorāts spēj piedzīvot tektoniskas nobīdes. Divu šķietami nesavienojamu spēku - Aināra Šlesera vadītās "Latvija pirmajā vietā" (LPV) un kreisi liberālo "Progresīvo" - panākumu atslēga un reitingu bāze ir meklējama vienā un tajā pašā avotā. Tie ir kādreizējā politiskā giganta "Saskaņas Centrs" (vēlāk - "Saskaņa") sabrukuma atomi.
No monopola līdz nullei: "Saskaņas" norise
Lai saprastu, no kurienes radās LPV un "Progresīvo" elektorāts, ir jāatskatās uz "Saskaņas Centra" (SC) ziedu laikiem. 2011. gada 11. Saeimas vēlēšanās apvienība sasniedza savu vēsturisko virsotni, iegūstot 28,36% balsu un 31 vietu parlamentā. SC bija kļuvis par "lietus sargu" milzīgai un patiesībā ļoti dažādai vēlētāju masai: tur bija gan ideoloģiski kreisie, gan sociāli konservatīvie, gan vienkārši protesta vēlētāji, kurus vienoja vēlme redzēt pretsvaru labējām "latviskajām" partijām.
Tomēr nākamajos gados sākās pamazām, bet neizbēgama erozija. 12. Saeimā (2014. gadā) partija ieguva 23%, bet 13. Saeimā (2018. gadā) - 19,80%. Izšķirošais lūzums un stratēģiskā pāorientācija notika pirms 14. Saeimas vēlēšanām. Kremļa stratēģiem kļuva pilnīgi skaidrs, ka, neskatoties uz šķietami vislielāko vēlētāju atbalstu un regulārajām uzvarām vēlēšanās, "Saskaņai" nebija nekādu reālu iespēju tikt Latvijas valdībā pastāvīgā politiskā "sanitārā kordona" dēļ. Tā kā šis politiskais instruments vairs nespēja pildīt savu galveno uzdevumu - pārņemt izpildvaru - vecais projekts tika mērķtiecīgi "likvidēts", lai tā vietā radītu jaunus, efektīvākus un manevrētspējīgākus spēkus. 14. Saeimas vēlēšanās "Saskaņa" tika atstāta ar nieka 4,81%, paliekot aiz strīpas un atbrīvojot milzīgu balsu banku jauniem formējumiem.
"Saskaņas" elektorāts nekad nebija monolīts, un, partijai sabrūkot, tas dabiski sadalījās divos krasi atšķirīgos virzienos atbilstoši jauno spēku piedāvājumam.
1. Konservatīvais un protesta spārns aiziet pie LPV
Aināra Šlesera LPV mērķtiecīgi pārņēma to "Saskaņas" vēlētāju daļu, kuras konservatīvisms sakņojas dziļā padomju nostaļģijā un vēlmē saglabāt neformālas, uz biznesu un politiku orientētas saiknes ar Krieviju. LPV retorika par "tradicionālajām vērtībām" un agresīvā opozīcija Rietumu kursam precīzi rezonēja ar šo bijušo "Saskaņas" vēlētāju segmentu. Šie cilvēki Šlesera piedāvājumā saskatīja iespēju reanimēt veco, postpadomju telpai raksturīgo biznesa un politikas modeli, kurā ekonomiskās intereses ir cieši saistītas ar Austrumu kaimiņa ietekmes zonu.
2. Ideoloģiski kreisais un jaunatnes spārns aiziet pie "Progresīvajiem"
"Saskaņa" gadu desmitiem sevi formāli dēvēja par sociāldemokrātiem. Kad šis zīmols tika norakstīts, radikāli kreisāk noskaņotie, jaunākie un bilingvālie pilsētnieki (īpaši Rīgas iecirkņos) atrada alternatīvu "Progresīvajos". Šis vēlētāju spārns vairs nekoncentrējās uz klasisko etnisko konfrontāciju, bet gan pieprasīja agresīvu, radikāli kreisu politiku, kas vērsta uz tradicionālās sociālās un valsts iekārtas transformāciju. "Progresīvie" burtiski pārņēma un radikalizēja "Saskaņas" kreiso spārnu, ietērpjot to jaunā, Rietumu kreisā aktīvisma formā.
Politisko kadru migrācija
Elektorāta pāreju nostiprināja ne tikai vēlētāju noskaņojums, bet arī pašu politiķu un reģionālo līderu migrācija. Redzot, kurp plūst balsis, daudzi bijušie "Saskaņas Centra" un "Saskaņas" aktīvisti mainīja partijas piederību:
Uz LPV pārgāja tie pragmatiskākie krievvalodīgie politiķi un reģionālie smagsvari (īpaši Latgalē un Rīgas pašvaldību struktūrās), kuriem bija svarīga saikne ar biznesu un postpadomju politiskās ietekmes modeli.
Uz "Progresīvajiem" (vai viņu veidotajām platformām pilsētas aktīvistiem) orientējās tie bijušie "Saskaņas" intelektuāļi un nevalstiskā sektora pārstāvji, kuri savulaik cerēja izmantot kreiso ideoloģiju radikālākām sociālajām reformām un valsts sistēmas maiņai.
"Stabilitātei!" sabrukums un "Suverēnā vara"
Sākotnēji daļu no "Saskaņas" radikālākā spārna nocirta Alekseja Rosļikova partija "Stabilitātei!". Tomēr šis izrādījās īstermiņa projekts. Pēc Rosļikova bēgšanas uz Baltkrieviju un tiesiskajiem procesiem, partijas Saeimas frakcija un struktūra ir pilnībā izjukusi.
Šīs drupas, kopā ar vecās Latvijas Krievu savienības (LKS) elektorātu, šobrīd strauji absorbē Jūlijas Stepaņenko vadītā "Suverēnā vara". Tā ir kļuvusi par jauno magnētu tiem vēlētājiem, kuri pieprasa agresīvu, uz nacionālajiem un valodas jautājumiem balstītu opozīciju.
Secinājums: Tas pats Kremļa projekts, tikai jaunā iepakojumā?
Analizējot šo dinamiku, kļūst skaidrs, ka Latvijas politiskajā laukumā nekas nerodas no nekurienes. Lai gan "Progresīvie" un LPV ārēji demonstrē šķietami atšķirīgu estētiku - vieni runā par radikāli kreiso Rietumu aktīvismu un “cilvēktiesībām”, bet otri par tradicionālām padomju vērtībām un biznesu ar “Kaimiņu” - to politiskā funkcija un elektorālais pamats liek uzdot skaidrus jautājumus.
Kādreizējais "Saskaņas Centrs" savos pamatos bija ilgstoši lolots Kremļa ietekmes projekts, kura mērķis bija šķelt Latvijas sabiedrību un bremzēt valsts integrāciju Rietumu drošības struktūrās. Sadalot šo elektorātu un integrējot savās rindās bijušos "Saskaņas" kadrus, gan Pro, gan LPV - apzināti vai neapzināti - ir pārņēmas to pašu misiju. LPV to dara caur hibrīdkaram raksturīgu sabiedrības tracināšanu, pretnostatīšanu un nacionālo vērtību noniecināšanu, savukārt "Progresīvie" - caur kreisā populisma idejām, kas destabilizē tradicionālo valsts iekārtu. Galu galā abas partijas, barojoties no SC mantojuma, turpina kalpot tam pašam mērķim: uzturēt Latviju politiski sadrumstalotu, vāju un viegli manipulējamu, pierādot, ka vecais ietekmes projekts ir vienkārši ieguvis divus jaunus, modernākus iepakojumus.