LKA Latvijas Kino muzejs pēta, popularizē un saglabā latviešu kino mantojumu. Miera iela 58a, Rīga.
Riga, Latvia
- Tweets 2,003
- Following 449
- Followers 3,119
- Likes 278
Par "Lāčplēsi" (1930) presē runāja daudz. Priecājās par filmas vērienu, norādīja uz tehniskiem trūkumiem un izteica nožēlu par neiekļautiem vēstures elementiem. Šajā pavedienā piedāvājam ieskatīties 1930. gada preses pērlēs.
1
3
9
Šovakar tiksimies mazākā lokā, nekā sākotnēji paredzēts – @snakerocks mums pievienoties tomēr nevarēs. Bet visādi citādi viss notiek pēc plāna, un mēs jūs gaidām 18:00 @LNB_lv!
24. augustā plkst. 18.00 @LNB_lv korē (11. stāvā) notiks diskusija “Izskaidrot vai iespaidot: kāda būs nākotnes kino kritika?”. Diskusijā piedalīsies @snakerocks, @ditarietuma, @IevaAugstkalna @ElinaReitere, vadīs @vakardiena_ Vairāk: kinomuzejs.lv/lv/notikumi/no…
24. augustā plkst. 18.00 @LNB_lv korē (11. stāvā) notiks diskusija “Izskaidrot vai iespaidot: kāda būs nākotnes kino kritika?”. Diskusijā piedalīsies @snakerocks, @ditarietuma, @IevaAugstkalna @ElinaReitere, vadīs @vakardiena_ Vairāk: kinomuzejs.lv/lv/notikumi/no…
3
7
Nākamajā trešdienā aicinām uz diskusiju par kino kritikas nākotni, ko moderēs Kino muzeja kuratore Dace Čaure!
24. augustā plkst. 18.00 LNB korē, papildinot LNB izstādi "Gadsimta lieciniece. Satikšanās ar Valentīnu Freimani", notiks diskusija "Izskaidrot vai iespaidot: kāda būs nākotnes kino kritika?".
Uzzini vairāk: bit.ly/3A31yjQ
2
5
Šodien pie mums krājumā viesojās igauņu muzejnieku grupa. Viņus ļoti interesēja, kāpēc tik daudz latvieši brauc uz Munameģi. Kā jums liekas? Tikai nepareizas atbildes.
2
8
Attēlos:
1. Voldemārs Dimze 30. gados
2. V. Dimze Lāčplēša tēlā.
Fotogrāfs nezināms. LKA Rīgas Kino muzeja krājums.
1
fizisko esamību apliecinoša eksistence, kas ideāli atbilst ne tikai filmas “Lāčplēsis”, bet visa patriotiski virzītā Latvijas kino koncepcijai.”
1
Kinozinātniece Inga Pērkone pētījumā “Kino Latvijā 1920-1940” par viņu raksta šādi: “Voldemārs Dimze, nebūdams profesionāls aktieris (..), uz ekrāna galvenokārt nevis cenšas veidot kādu raksturu, tēlot, bet vienkārši ir – tā ir viengabalaina, psiholoģisku problēmu neskarta Varoņa
1
Šodien 120 gadi aprit aktierim un lidotājam Voldemāram Dimzem (1902-1942), kas spēlēja titullomu filmā “Lāčplēsis” (1930). Tā kā filmu finansēja Aizsargu organizācija un atbalstīja Kara ministrija, galvenās lomas atveidotāja pamatprofesija nav nekāds pārsteigums.
1
1
2
Attēlā:
1. Aleksandrs Rusteiķis 30. gados.
2. A. Rusteiķis pie kinokameras, filmējot "Lāčplēsi".
Fotogrāfs nezināms. LKA Rīgas Kino muzeja krājums. (5/5)
Aktiera meita izsaka minējumu, ka tas varētu būt bijis viens no iemesliem aiziešanai no teātra.
Sapni par kino Rusteiķis nēsāja sev līdzi ilgi, arī Kauņā bija uzsācis kinomākslas skolas projektu, bet iespēja ķerties pie režijas viņam radās Rīgā 1928. gadā. (4/5)
1
Vēlāk sekas bija vēl jūtamākas – vienas filmā nospēlētas lomas dēļ (“Bēglis”, 1915) izcēlās konflikts ar Maskavas Dailes teātri, kas nepieļāva domu, ka īsts klasiskās skatuves mākslas piekritējs varētu sevi veltīt jebkam citam. (3/5)
1
Viņa meita Tatjana Sila stāsta, ka tēvs bērnībā pats uzkonstruējis kino projekcijas aparātu un mājās draugiem rādījis filmas. Skolas laikā aizraušanās ar kino noveda pie stundu kavēšanas, disciplīnas pārkāpumiem un citiem nedarbiem. (2/5)
1
Aleksandrs Rusteiķis (1892-1958), mēneša filmas “Lāčplēsis” (1930) režisors, savu karjeru sāka kā teātra aktieris. Taču skaidrs, ka viņš bijis kinomīlis jau no bērna kājas. (1/5)
1
1
AUGUSTA FILMA - "LĀČPLĒSIS"
Šomēnes pievērsīsimies Aleksandra Rusteiķa "Lāčplēsim", kas pirmizrādi piedzīvoja 1930. gada 3. martā Rīgas kinoteātrī "Palladium".
Vairāk par filmu stāstīsim visa mēneša garumā mūsu sociālajos tīklos. Nepalaid garām!
1
1
7
Oriģinālmateriālu nācās pamatīgi pārrakstīt, bet tā, lai nezustu stāsta “sāls”. Lorencs pats to sauc par atdzejotāja darbu, kur viņš tulko no prozas valodas uz kinematogrāfisko. Daudz kas dzēsts, daudz kas pierakstīts klāt, bet viss – veiksmīga stāsta plūduma vārdā. (4/4)
kurās Rīgas kinostudija grasījās lauzt ar mani līgumu, ja scenārijs netiks laikā nogādāts Šmerļa priedēs. Tad es sāku saprast Edgara Cepļa pārdzīvojumus, saņemot līdzīgu korespondenci no “viltīgajiem ārzemniekiem”.”
(“Runā kinematogrāfisti”, izd. Liesma, 1976) (3/4)
1
Kad Viktors Lorencs piekrita pielāgot Pāvila Rozīša romānu ekrānam, viņam nelikās, ka tas būs tik sarežģīti, kā beigās izrādījās. 1976. gadā viņš stāsta, ka, līdzīgi Ceplim, bijis pārlieku liels optimists: “Pastnieks jau sāka pienest ierakstītas vēstules, (2/4)
1
