“Pats savā namā, latvieti
Drīz netiksi vairs iekšā,
Jo tie kam CILVĒKTIESĪBAS,
Tev aizsteigušies priekšā.
Un tāpēc tiem, kas saimnieko
Pa tavām tēva mājām,
Tu, cienot CILVĒKTIESĪBAS,
Jel nemaisies pa kājām!
Un neceri, ka labdienas
Tev tavā mēlē sacīs,
Bet toties CILVĒKTIESĪBAS
Kā pirkstus grūdīs acīs.
Pat ja dēļ gultas vienīgās
Jums būtu jāsastrīdas,
Dod viņiem CILVĒKTIESĪBAS
Un guli pats uz grīdas!
Jo pirmās šķiras cilvēkam,
Lai arī kur tu ietu,
It visur CILVĒKTIESĪBAS
Liek piešķirt goda vietu.
Nekur neviens pat nepiemin,
Ka, sākot ceļu grūtu,
Kaut kas no CILVĒKTIESĪBĀM
Mums arī jādod būtu.
Bet gan jau mūsu zemītē
Viss nemiers drīz būs rimies,
Jo, lūk, pret CILVĒKTIESĪBĀM
Mēs nenoturēsimies.
Ko neiespēja gadsimti
Zem apspiedēju jūga,
To paveiks CILVĒKTIESĪBAS,
Kas mums tik ilgi trūka…”
(Laimonis Vāczemnieks)